Ģimenes vēsture

Ģimenes vēsture

Debesu Tēvs vēlas, lai visi Viņa bērni atgrieztos un dzīvotu pie Viņa. Tiem, kas nomira nekristīti vai bez iespējas saņemt tempļa priekšrakstus, Viņš ir nodrošinājis iespēju tos saņemt. Viņš ir pavēlējis mums izpildīt templī šos priekšrakstus mūsu priekšteču labā.

1882. gadā Mario Kannamela apprecēja Mariju Vitu. Viņi dzīvoja Tripani, Itālijā, kur viņi izaudzināja ģimeni un pavadīja kopā daudzus brīnišķīgus gadus. Savas dzīves laikā Mario un Marija nedzirdēja atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija vēsti. Viņi nebija kristīti. Viņiem nebija iespējas apmeklēt templi un tikt savienotiem kā mūžīgai ģimenei. Pēc nāves viņu laulība izbeidzās.
Vairāk nekā gadsimtu vēlāk notika lielā atkalapvienošanās. Mario un Marijas pēcteči devās uz Losandželosas Templi, kur mazmazdēls ar savu sievu nometās ceļos altāra priekšā, lai kalpotu par Mario un Marijas pārstāvjiem viņu savienošanā. Viņu acis pieplūda asarām, priecājoties līdzi Mario un Marijai.

Daudz mūsu priekšteču ir to vidū, kas nomira, nedzirdējuši savas dzīves laikā par evaņģēliju. Tagad viņi dzīvo garu pasaulē (skat. 41. nodaļu šajā grāmatā). Tur viņiem tiek mācīts Jēzus Kristus evaņģēlijs.
Tie, kas ir pieņēmuši evaņģēliju, gaida, kad par viņiem tiks izpildīti tempļa priekšraksti. Izpildot templī šos priekšrakstus par saviem priekštečiem, mēs varam priecāties līdzi ar viņiem.





1836. gada 3. aprīlī pravietis Elija atnāca pie Džozefa Smita un Olivera Kauderija Kērtlandes templī. Viņš tiem piešķīra priesterības aizzīmogošanas spēku, ar ko ģimenes var sasaistīt kopā uz mūžību. Piešķirot šo spēku, viņš piepildīja pravietojumu, ka Tas Kungs viņu sūtīs, „lai piegrieztu tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem” (skat. M&D 110:14--16; skat. arī Mal. 3:24).

Veicot ģimenes vēstures darbu, mēs varam turpināt piepildīt šo pravietojumu. Mēs varam mācīties par saviem priekštečiem un vairāk tos iemīlēt. Viņu drosmes un ticības stāsti var sniegt mums iedvesmu. Mēs šo mantojumu varam tālāk nodot saviem bērniem.

Šie ir paliekoši ieguvumi, kas nāk līdz ar ģimenes vēstures darbu, taču tie nav galvenie iemesli Baznīcas milzīgajiem centieniem vākt ģenealoģiskos pierakstus. Visi Baznīcas centieni ģimenes vēstures jomā ir vērsti, lai veidotu vienojošo saikni starp tēviem un bērniem (skat. M&D 128:18). Šī vienojošā saikne tiek veidota ar priesterības spēku caur svētajiem tempļa priekšrakstiem, ko mēs veicam savu priekšteču labā.

Mirušo pestīšana

Daudzi no mūsu Debesu Tēva bērniem ir miruši bez iespējas saņemt evaņģēlija pilnību. Savā žēlastībā un bezgalīgajā mīlestībā Tas Kungs ir sagatavojis ceļu, lai tie varētu iegūt liecību par evaņģēliju un saņemtu priesterības glābjošos priekšrakstus.

Garu pasaulē evaņģēlijs tiek sludināts tiem, kuri bija nomiruši savos grēkos bez patiesības zināšanas, jeb pārkāpumos, noraidījuši praviešus. Tiem tiek mācīta ticība Dievam, grēku nožēlošana, aizstājoša kristīšanās grēku piedošanai, Svētā Gara dāvana ar roku uzlikšanu un visi citi evaņģēlija principi, kurus tiem ir nepieciešams zināt, lai tie sagatavotos, ka tie varētu kā cilvēki tapt tiesāti miesā, bet dzīvotu saskaņā ar Dievu garā (skat. M&D 138:32--34).

Daudzi garu pasaulē pieņem evaņģēliju. Tomēr viņi nevar veikt priesterības priekšrakstus, jo tiem nav fizisko ķermeņu. Svētajos tempļos mums ir privilēģija veikt priekšrakstus viņu labā. Šie priekšraksti ir kristīšanās, konfirmācija, ordinēšana Melhisedeka priesterībā (vīriešiem), endauments, mūžīgās laulības, bērnu saistīšana ar vecākiem. Tas Kungs atklāja šo darbu pravietim Džozefam Smitam, atjaunojot paražu, kas tika atklāta kristiešiem īsi pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās (skat. 1. kor. 15:29).

Kad mēs veicam priesterības priekšrakstus to labā, kas ir miruši, mēs kļūstam par to glābējiem uz Ciānas kalna (skat. Obadjas 1:21). Mūsu centieni garīgi tuvinās Pestītāja veiktajai Grēku Izpirkšanai---mēs veicam glābšanas darbu to labā, kas to paši nespēj veikt.

Mūsu atbildība ģimenes vēstures darbā

Ģimenes vēstures darbā mums ir trīs pamatatbildības:
  1. Veikt tempļa priekšrakstus savā labā un palīdzēt tos veikt saviem ģimenes locekļiem.
  2. Būt ar derīgu tempļa apmeklējuma rekomendāciju un apmeklēt templi tik bieži cik iespējams.
  3. Vākt informāciju par ģimenes vēsturi, lai mēs varētu saviem priekštečiem palīdzēt saņemt tempļa svētības.

Neatkarīgi no tā, kur mēs dzīvojam vai kādi ir mūsu apstākļi, mēs varam vismaz kaut kādā mērā piedalīties tempļa un ģimenes vēstures darbā. Lai gan mēs varbūt nespējam veikt visu, mēs varam darīt kaut ko. Sekojošas idejas var mums palīdzēt šo darbu sākt:

  • Pierakstīsim svarīgus savas dzīves aspektus. Pierakstīsim savu dzimšanas datumu un vietu un savas kristīšanās un konfirmācijas datumus. Rakstīsim dienasgrāmatu, lai pierakstītu savas dzīves svarīgos notikumus, ieskaitot personīgās pieredzes, kas stiprinās mūsu bērnu un nākamo paaudžu ticību.
  • Mācīsimies par saviem priekštečiem. Sāksim pierakstīt informāciju pēc atmiņas un no mājās pieejamiem avotiem. Pierakstīsim svarīgu informāciju, ko mēs precīzi atceramies vai varam atrast par mūsu brāļiem un māsām, vecākiem, tēvočiem un tantēm, vecvecākiem un vec-vecvecākiem. Ja vien iespējams, iegūsim sertifikātu vai citu dokumentu, tādu kā arhīvu dokumentu kopijas. Savācot vairāk informācijas, mēs varam turpināt meklēt citur, piemēram, valsts arhīvos. Vietējā bīskapijā vai draudzē var būt ģimenes vēstures konsultants, kurš mums var palīdzēt. Tāpat mēs varam apmeklēt Baznīcas oficiālo ģimenes vēstures mājas lapu www.familysearch.org .
  • Kad identificējam savus priekštečus, lietojam ciltskoku tabulas, ģimenes grupas pierakstus un Baznīcas oficiālo ģimenes vēstures mājas lapu www.familysearch.org, lai tur ierakstītu atrasto informāciju. Šīs veidlapas ir pieejamas arī izdrukātā veidā uz papīra.

Kad esam savākuši visu nepieciešamo informāciju par saviem priekštečiem, kas miruši, nepieņemot evaņģēliju, pārliecinieties, ka to labā tiek veikts tempļa darbs. Pat ja mēs templim nedzīvojam pietiekami tuvu, lai mēs un mūsu ģimenes locekļi tur varētu veikt tempļa darbu, mēs varam iesniegt priekšteču vārdus templim, lai citi varētu šo darbu paveikt viņu labā. Mēs varam apmeklēt tuvāko ģimenes vēstures centru vai konsultēties ar vietējās bīskapijas vai draudzes ģimenes vēstures speciālistiem, kas zina, kā to labāk izdarīt.

Pravietis Džozefs Smits ir paziņojis, „ka šie ir tie principi saistībā ar mirušajiem un dzīvajiem, kuriem nevar vienkārši paiet garām attiecībā uz mūsu glābšanu. Jo viņu glābšana ir nepieciešama un būtiska mūsu glābšanai, kā Pāvils saka attiecībā uz tēviem---ka viņi bez mums nevar sasniegt pilnību---nedz mēs bez saviem mirušajiem varam sasniegt pilnību” (M&D 128:15). Ar savu līdzdalību ģimenes vēstures darbā mēs un mūsu priekšteči progresējam glābšanas virzienā.